Pablenzuši uz senajām, nolupušajām sienām, sākām taisīties mājup, lai paspētu uz vakariņām. Par laimi, laika mums bija atliku likām, tāpēc es kā visaktīvākais pielauzu šoferi, proti, Sergeju, nogriezties nost no nacionālās šosejas, lai paskatītos, ja nu tur kaut kas ir. Starp citu, izmantojot izdevību, izsaku Sergejam milzīgu pateicību par šofera lomas pildīšanu: tā nu sanācis, ka mums ar Andreju tiesību nav, bet Taņa pa serpentīniem labprātāk nebrauc (starp rindiņām te var izlasīt “Sergejs viņai ne par ko neļautu, kamēr vien pats ir spējīgs pastūrēt”).
Starp citu, tā nu sanāca, ka pagājušajā rakstā neizstāstīju par olīveļļu, kuras kanna šajā stāstījuma brīdī mētājas bagāžniekā (ja pagrieztu pulksteni uz šodienu, tad kannas dibenā palikuši vien daži decilitri).
Kanna rotājās ar uzrakstu extra virgin olive oil, mūsu mēlē “īpašās jaunavas olīvnafta”. Tikai vēlāk aptvēru, ka īpašā jaunava kalpo tikai tam, lai pārdotu naftu tādiem tūristiem-lohiem kā es. Jo atšķirību var manīt tikai tad, ja veic bezgrēcīgo ieņemšanu to lej salātos, bet cepšanai pilnīgi pietiktu ar parastās jaunavas naftu (virgin olive oil), vai pat vispār ar otrā spieduma padzīvojušas meičas mantu.
Ja reiz esmu pacēlis šo svētīgo tēmu, grēks nepastāstīt, kāda mēdz būt olīveļļa.
Specorganizācija IOOC cieš no zināmas personības dalīšanās, jo tai mājaslapas virsrakstā rakstīts “International Olive Council” (Starptautiskā olīvu padome), bet sveicienā – “International Oil Council” (Starptautiskā eļļas padome). Vai nu tā ir parasta krētiešu paviršība, vai arī viņi maskējas par naftas magnātiem, jo, kā zināms, Oil – tā ir ne tikai eļļa, bet arī nafta. Ja reiz par to runājam, tad extra virgin ir ne tikai īpaša jaunava, bet arī “ļoti tīrs”, no tā arī Vissvētākā Jaunava Marija un visas tās lietas. Katrā ziņā, neskatoties uz visām šīm baisajām terminoloģijas problēmām, organizācija pamanījusies pieņemt kaut kādus standartus, lai gan diezgan izplūdušus.
- Extra-virgin olive oil (EVOO) - olīvas izspiež ar presi bez karsēšanas, skābums nepārsniedz 0.8%. Ķīmiski attīrītas eļļas te nav. Garša ir lieliska, dažādi reģioni un ražas atšķiras gluži tāpat, kā tas notiek vīna gadījumā.
- Virgin olive oil skābums mazāks par 2%, garša arī tīri neko.
- Pure olive oil iepriekšminētā maisījums ar ķīmiski apstrādātu (refined) eļļu.
- Olive oil tas pats, bet skābums nav lielāks par 1.5%.
- Olive-pomace oil olīveļļas un augu eļļas maisījums no atkritumiem (izspaidām). Tā ir tā pati eļļa, uz kuras bieži vien gatavo restorānos – kā tad, tērēs viņi tonnām dārgo olīveļļu priekš jums.
- Lampante oil apgaismošanas eļļa, apmēram tāda, uz kādas strādāja petrolejas lampas, kamēr nebija izgudrota petroleja.
Kā jau teicu, pirkt augstākās trīs šķirnes cepšanai nav īpašas jēgas. Bet es nopirku, 5 litrus par 25 eiro vai kaut kā tā.
Eļļas ražotāji neskaitot OOXML — piedodiet, aizstrādājos — IOOC klasifikāciju, lipina uz kannām mārketinga speciālistu rūpīgi pārdomātas frāzes. Bet es jums atklāšu visus to noslēpumus!
- "100% Pure Olive Oil" (100% tīra olīveļļa) – parasta, viduvējas kvalitātes eļļa, jo visam, kas ir labāks, virsū ir uzraksts virgin vai extra virgin.
- "Made from refined olive oils" (no pārstrādātām eļļām) nozīmē, ka izmantots refining process, t.i., uzlabošana ar temperatūras un ķīmisku vielu palīdzību.
- "Light olive oil" (vieglā olīveļļa) – tas pats, tikai uzlabošanas procesā tikusi noņemta spēcīgā garša. Kalorijas nemainās, jo jebkurā olīveļļā to ir aptuveni 120 uz ēdamkaroti. Daudz gan, jā: tāpēc jau arī to var liet bākā benzīna vietā.
- "From hand-picked olives" (no ar rokām lasītām olīvām) – mašīna, saprotams, lasa sliktāk.
- "First cold press" (pirmā aukstā spieduma) – karstais spiedums maina olīvu ķīmiju. Bet pirmais ir pats maigākais, kā zināms. Tiesa, šāda eļļa vārās 100 grādos, nevis 200-300 grādos kā nākamie spiedumi, kas kulinārijai tieši otrādi – var būt sliktāk. (Extra)Virgin Olive Oil var nebūt pirmā spieduma, te nekādas pretrunas nav.
- Eļļa patiesībā var būt vairāku valstu eļļu maisījums, jo likums atļauj stipri pārspīlēt: saukt eļļu par itāļu, ja tās tur ir tikai 10%
Tātad, par eļļu skaidrībā tikām, tā ka turpināsim par kalniem. Nogriezušies no lielā ceļa, sākām ripot pa visādiem mazajiem, turklāt pieripojām pie tāda, ka mašīna tik tikko spraucās cauri starp māla būdiņu sienām (nezinu gan, kas tas īsti ir, bet izklausās kruti, un vispār noteikti kaut kāds radinieks Krētas barakām). Vispār es mūs stūrēju uz ragu, to pašu, kuru tik labi var redzēt no mūsu viesnīcas. Tagad es sagribēju uz tā uzbraukt un veikt apgriezto operāciju: jo zināms taču – ja ilgi lūkojies uz ragu, rags sāk lūkoties tevī.
Lai cik dīvaini tas nebūtu, plāns izdevās: ar lielām pūlēm, pa drūpošu, krauju ceļu, bet mēs tomēr tikām galā. Tiesa, rezultātā es uzkāpu uz ērkšķa: bet tie Krētā ir ļoti riebīgi, pat ja izvelk ārā, saskrāpētā kāja turpina sāpēt. Toties!
Mēs nofotografējām to, ko mums, un jo vairāk jums, nav ļauts redzēt. Mēs nofotografējām slepeno NATO ieroci! Izrādās, tie bija speciāli izdresēti āži! Tieši tā. Lieta tāda, ka, aizbraucot līdz pašam ceļa galam, tur nebija pilnīgi nekā, izņemot āžus un zīmi “slepenais objekts, fotografēt aizliegts”. Riskējot ar veselību un tik sūri grūti nopelnītās eiro pilsonības atņemšanu, es tomēr sadūšojos veikt pretlikumīgo aktu un nofočēt āžus. Tas, ka es par to tagad stāstu, man, protams, prātu nepiešķir. Bet ko tik mākslinieks nav gatavs pārciest mākslas vārdā!
NATO slepenie āži
Esmu atklājis viņu noslēpumu: viņi pārtiek no akmeņiem, un tāpēc veido ārkārtīgi vērtīgu resursu kara gadījumam, jo – ja kas Krētā tiešām netrūkst, tie ir akmeņi.
Pēc nelielām, īslaicīgām mocībām, mēģinot izbraukt no šaurajiem ceļu serpentīniem, atgriezāmies uz nac.šosejas, un ap astoņiem vakarā jau bijām atpakaļ dzimtajā viesnīcā.